Piektdien, 6.oktobrī skolēnu pašpārvalde un 9.klases skolēni sagatavoja pasākumu skolotājiem.

Jau iepriekš tika nofotografētas dažādas vietas skolā, un skolotājiem tika noorganizēta foto orientēšanās. Kamēr skolotāji staigāja pa skolu un meklēja objektus, tikmēr 9.klases skolēni vadīja stundas. Viņi jau iepriekš bija konsultējušies ar skolotāju un sagatavojušies. Kā ta viņiem gāja?

Maruta atzina, ka ļoti grūti būt par mazo klašu skolotāju, jo bērni ir mazi, viņi visi grib kaut ko pateikt, parādīt un katram jāvelta uzmanība. Bet tā bija ļoti liela pieredze.

Kristiānai sākumā bija bail, bet ar laiku iejutusies skolotājas lomā. Viņa sapratusi, ka skolotājs nevar vienkārši pastāstīt, ka vajag stāstīt tā, lai bērni saprot un vajag dzelzs nervus.

Rolands ar Ralfu bija iepriekš nopirkuši konfektes un deva bērniem par pareizām atbildēm. Zēni nonāca pie atziņas, ka skolotājam vajag būt ļoti pacietīgam.

Raineram patika būt par skolotāju, jo sestie esot viņu klausījuši.

Konstantīns pēc stundas secināja, ka būt par skolotāju ir grūti, jo jāpieskata katrs bērns, jāskatās, lai nerunā, nespēlē telefonu, jāuzdod uzdevumi un jāseko līdz kā pilda.

Edvards konstatēja, ka, lai būtu par skolotāju, ir jābūt dzelzs nerviem, ka ne katrs var būt par skolotāju.

Arī Sanija domā, ka ir jābūt stipriem nerviem. Un vēl labām zināšanām un pacietībai.

Aivis domā, ka būt par skolotāju ir grūti, jo jādomā, kā mazajiem izstāstīt tā, lai viņi saprastu.

Gan Gustavs, gan Emīls, kuri mācīja 2.a un 2.b klasē, konstatēja, ka mazie bērni paliek skaļi un ik pa brītiņam viņi jānomierina, bet viņiem esot gājis labi.

Harija izglītojamie esot viņu respektējuši, klausījuši un cītīgi pildījuši uzdevumus. Viņš domā, ka skolotājam jābūt stingram, jāprot piedot un kopā pasmieties par kādu joku.

Vai aug jaunā skolotāju paaudze? Laiks rādīs.